Kāpēc tu zini, kas jādara, bet tik un tā nerīkojies?

Domu eksperiments #16 — Kas notiek starp domu un rīcību?

Tu zini, ka tev vajadzētu mainīt darbu, jo pašreizējais tevi izsmeļ. Tu zini, ka nākamajā strīdā nevēlies atkal pacelt balsi. Tu saproti, ka tev jānosaka robežas attiecībās, jāsāk rūpēties par savu veselību vai jāpieņem lēmums, kuru jau mēnešiem atliec.

Tu to zini. Tu pat vari precīzi izskaidrot, kāpēc pārmaiņas ir nepieciešamas. Taču pienāk brīdis, kad būtu jārīkojas, un tu atkal dari to pašu, ko iepriekš.

Kāpēc?

Mēs bieži pieņemam, ka zināšanām vajadzētu automātiski pārvērsties rīcībā. Ja cilvēks saprot problēmu, viņam taču vajadzētu spēt to atrisināt. Bet cilvēka uzvedība nav tik vienkārša.

Starp to, ko mēs zinām, un to, ko darām, darbojas vesela sistēma. Un, kamēr mēs šo sistēmu nepamanām, varam gadiem mēģināt mainīt savu uzvedību, mainot tikai domas par to.

Kāpēc ar izpratni vien nepietiek?

Iedomājies cilvēku, kurš ir sapratis, ka konfliktos mēdz aizstāvēties pat tad, kad otrs viņam neuzbrūk. Viņš zina, ka šāda reakcija var būt saistīta ar iepriekšējo pieredzi. Viņš ir daudz lasījis par emocijām, apguvis pašregulācijas paņēmienus un pat spēj atpazīt situācijas, kurās parasti reaģē pārāk asi.

Taču nākamajā konfliktā viņš atkal reaģē ierastajā veidā.

Vai tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis?

Ne obligāti.

Viņš ir ieguvis izpratni par savu uzvedību, bet tas vēl nenozīmē, ka ir izveidojis jaunu reakcijas modeli.

Zināt, kā vajadzētu rīkoties, un spēt tā rīkoties konkrētajā situācijā ir divas atšķirīgas prasmes. Pirmā saistīta ar izpratni, otrā — ar spēju šo izpratni izmantot apstākļos, kuros darbojas emocijas, ieradumi, uzmanība un apkārtējās vides ietekme.

Mēs varam lieliski izskaidrot savu uzvedību pēc notikuma, bet joprojām nepamanīt pašu mirkli, kurā vecais uzvedības modelis sāk darboties.

Kas patiesībā notiek starp domu un rīcību?

Pieņemsim, ka tu vēlies mainīt darbu.

Sākotnējā doma ir skaidra: „Es vēlos strādāt citur.”

Taču šī doma neeksistē izolēti. Gandrīz uzreiz tai var pievienoties citi procesi.

Tu sāc iztēloties, kas varētu notikt, ja jaunajā darbā neizdotos. Tu atceries iepriekšējās neveiksmes. Tu apsver finansiālo drošību, ģimenes vajadzības un citu cilvēku viedokļus. Iespējams, rodas trauksme, un esošā situācija pēkšņi šķiet pieņemamāka nekā nezināmā nākotne.

Rezultātā tu paliec turpat.

No malas tas var izskatīties pēc neizlēmības. Taču, aplūkojot procesu, redzam vairākus savstarpēji saistītus elementus: vēlmi pēc pārmaiņām, vajadzību pēc drošības, iespējamo seku izvērtēšanu un emocionālo reakciju uz nenoteiktību.

Turklāt ne visas bažas ir nepamatotas. Ja cilvēkam ir finansiālas saistības, darba maiņa patiešām var radīt risku. Šādā situācijā problēma nav obligāti bailes vai motivācijas trūkums. Iespējams, cilvēkam nepieciešams konkrēts pārejas plāns.

Tieši tāpēc ir svarīgi atšķirt iekšēju izvairīšanos no reāliem ārējiem šķēršļiem.

Ja visus rīcības kavēkļus nosaucam par bailēm, mēs riskējam nepamanīt situācijas, kurās cilvēkam patiesībā trūkst resursu, informācijas vai drošu iespēju.

Viens no iespējamiem nerīkošanās veidiem ir prokrastinācija — iecerētas darbības atlikšana, lai gan paredzam, ka kavēšanās mums kaitēs. Tā var palīdzēt īslaicīgi izvairīties no nepatīkamajām sajūtām, ko rada uzdevums. Taču ne katra atlikšana ir prokrastinācija: apzināta nogaidīšana, lai iegūtu nepieciešamo informāciju vai sagatavotos drošākai rīcībai, var būt pamatota izvēle.

Kad viena vēlme sastop otru

Cilvēks var vienlaikus vēlēties divas savstarpēji pretrunīgas lietas.

Mēs vēlamies tuvību, bet baidāmies kļūt ievainojami. Vēlamies finansiālu neatkarību, bet nevēlamies zaudēt pašreizējo stabilitāti. Vēlamies noteikt robežas, bet vienlaikus vēlamies saglabāt labas attiecības ar cilvēku, kuram šīs robežas nepatiks.

Šādās situācijās mēs mēdzam sev pārmest disciplīnas trūkumu, lai gan patiesībā sastopamies ar konkurējošām vajadzībām.

Piemēram, sieviete var saprast, ka viņas attiecībās pienākumi sadalīti nevienlīdzīgi. Viņa vēlas to mainīt, bet katru reizi, kad rodas iespēja par to runāt, izvēlas klusēt.

Kāpēc?

Varbūt viņa baidās no konflikta. Varbūt agrāk viņas vajadzības tika noraidītas. Varbūt viņa uzskata, ka labam partnerim jāspēj visu izturēt. Bet iespējams arī, ka saruna iepriekš vairākkārt ir beigusies ar otra cilvēka agresīvu reakciju.

Šie ir dažādi mehānismi, kuriem nepieciešamas atšķirīgas pieejas.

Vienā gadījumā var palīdzēt jaunu komunikācijas prasmju apgūšana. Citā — savu pārliecību pārskatīšana. Savukārt situācijā, kurā pastāv reāls apdraudējums, prioritāte ir drošība, nevis drosmīgāka saruna.

Tāpēc jautājums „Kāpēc es vienkārši to neizdaru?” bieži ir pārāk vispārīgs.

Precīzāks jautājums būtu: „Kas konkrētajā situācijā padara šo rīcību sarežģītu?”

Kāpēc ieradums reizēm ir spēcīgāks par nodomu?

Ir vēl viens būtisks mehānisms — automātiska uzvedība.

Ja noteiktā situācijā gadiem esam reaģējuši vienā veidā, šī reakcija var kļūt ierasta. Mums vairs nav katru reizi apzināti jāpieņem lēmums, lai tā atkārtotos.

Tu vari no rīta nolemt, ka vakarā lasīsi grāmatu, bet, apsēžoties dīvānā, automātiski paņemt telefonu.

Tu vari apņemties nākamajā strīdā saglabāt mieru, bet, sadzirdot pazīstamu pārmetumu, sākt aizstāvēties vēl pirms esi rūpīgi izvērtējis situāciju.

Šeit rodas atšķirība starp apzinātu nodomu un jau nostiprinātu uzvedības modeli.

Jaunā rīcība vēl prasa uzmanību un piepūli, savukārt ierastā reakcija var sākties gandrīz automātiski.

Tas nenozīmē, ka cilvēks nespēj mainīties. Tas nozīmē, ka ar vienreizēju lēmumu var nepietikt. Jaunais uzvedības modelis ir jāizmēģina un jāatkārto konkrētos apstākļos.

Un šeit parādās svarīga atšķirība: izpratne palīdz mums ieraudzīt mehānismu, bet prakse palīdz veidot alternatīvu.

Vai mēs vēlamies to, ko sakām, ka vēlamies?

Dažreiz rīcība neseko nodomam nevis tāpēc, ka cilvēks nespēj sevi pārvarēt, bet tāpēc, ka pats nodoms nav līdz galam izpētīts.

Mēs mēdzam pārņemt priekšstatus par to, kādai vajadzētu būt veiksmīgai, pareizai vai piepildītai dzīvei.

Mums vajadzētu veidot karjeru. Vajadzētu vairāk pelnīt. Vajadzētu būt sabiedriskiem, produktīviem, disciplinētiem un nepārtraukti attīstīties.

Bet vai visas šīs vēlmes patiešām ir mūsu?

Iespējams, tu gadiem centies sasniegt mērķi, kas tev nekad nav bijis personīgi nozīmīgs. Iespējams, tu vēlies nevis pašu rezultātu, bet atzinību, kuru cerēji saņemt pēc tā sasniegšanas.

Tādā gadījumā problēma nav tikai rīcības trūkumā. Tā var būt neatbilstība starp ārēji pieņemtu mērķi un personīgajām vērtībām.

Pirms mēģinām sevi piespiest rīkoties, dažreiz ir vērts pārbaudīt, vai virziens vispār ir mūsu izvēlēts.

Kā pāriet no izpratnes uz rīcību?

Mēs bieži vēlamies mainīt visu uzvedības modeli uzreiz. Taču, ja nespējam pamanīt, kurā brīdī tas sāk darboties, mums ir grūti izvēlēties piemērotu pārmaiņu veidu.

Tāpēc sākumā nav nepieciešams mainīt visu.

Nepieciešams ieraudzīt vienu konkrētu procesu.

Pieņemsim, ka tu vēlies iemācīties pateikt „nē”, bet vienmēr piekrīti citu lūgumiem.

Vispārīgs secinājums būtu: „Es nespēju noteikt robežas.”

Taču šis secinājums neko daudz nepasaka par mehānismu.

Daudz noderīgāk būtu izpētīt pēdējo konkrēto situāciju.

Kas notika, kad cilvēks tev kaut ko palūdza? Kāda bija tava pirmā doma? Vai sajuti pienākumu palīdzēt? Vai baidījies viņu pievilt? Vai atbildēji automātiski, nepārbaudot savas iespējas?

Tagad tu vari sākt pamanīt konkrētu vietu, kurā iespējama cita rīcība.

Varbūt nākamreiz tavs pirmais solis nebūs uzreiz pateikt „nē”. Varbūt tas būs iemācīties neatbildēt automātiski un pateikt: „Es pārbaudīšu, vai man tas ir iespējams, un došu ziņu.”

Šī šķietami nelielā pārmaiņa rada iespēju izdarīt apzinātu izvēli tur, kur iepriekš darbojās ieradums.

Tā vēl neatrisina visu problēmu. Taču tā ir konkrēta, atkārtojama darbība, ar kuru iespējams sākt.

Domu eksperiments: atrodi brīdi, kurā nodoms apstājas

Izvēlies vienu lietu, kuru jau kādu laiku vēlies izdarīt, bet turpini atlikt.

Nemēģini uzreiz sev atbildēt, kāpēc tu tāds esi. Tā vietā izpēti pēdējo konkrēto situāciju, kurā nodoms nepārvērtās darbībā.

Pirmais jautājums: Ko tieši es biju nolēmis izdarīt?

Formulē to kā konkrētu darbību, nevis vispārīgu vēlmi. Piemēram, nevis „es vēlos labākas attiecības”, bet „es vēlējos pateikt partnerim, ka man nepieciešams citāds pienākumu sadalījums”.

Otrais jautājums: Kas notika brīdī, kad varēju rīkoties?

Atceries notikumu secību. Kādas domas parādījās? Kā reaģēja ķermenis? Kādas iespējamās sekas tu iztēlojies? Vai bija kāds reāls šķērslis?

Trešais jautājums: Kādu vajadzību apmierināja mana ierastā reakcija?

Varbūt izvairīšanās palīdzēja īslaicīgi mazināt trauksmi. Varbūt klusēšana ļāva izvairīties no konflikta. Varbūt atlikšana deva iespēju vēl nepieņemt sarežģītu lēmumu.

Tas nenozīmē, ka šī reakcija ilgtermiņā bija lietderīga. Taču tā varēja pildīt kādu funkciju.

Ceturtais jautājums: Kādu vienu, nelielu alternatīvu es varētu izmēģināt nākamreiz?

Nevis mainīt visu dzīvi, bet izdarīt vienu novērojamu darbību citādi.

Ja situācija atkārtojas, pamēģini šo alternatīvu un pēc tam izvērtē, kas notika. Ja tā neizdevās, tas nav pierādījums tam, ka pārmaiņas nav iespējamas. Tā ir jauna informācija par apstākļiem, kuros vecais modelis joprojām darbojas.

Pārmaiņas sākas tur, kur izpratne sastop praksi

Mēs varam gadiem analizēt savu pagātni, pētīt reakcijas, apgūt psiholoģiskus jēdzienus un izveidot ļoti precīzu priekšstatu par savu uzvedību.

Taču izpratne pati par sevi vēl nav jauna pieredze.

Tā palīdz mums saprast, kas notiek. Savukārt pārmaiņām nepieciešama iespēja rīkoties citādi, novērot rezultātu un pakāpeniski veidot jaunu pieredzi.

Ne katru šķērsli var pārvarēt ar gribasspēku. Ne katra izvairīšanās ir nepamatota. Un ne katra neizdarītā darbība nozīmē, ka cilvēkam trūkst disciplīnas.

Tāpēc reizēm vērtīgākais jautājums nav „Kāpēc es nevaru saņemties?”, bet gan:

„Kāds mehānisms šeit darbojas, un kas man būtu nepieciešams, lai nākamreiz varētu rīkoties citādi?”

Iespējams, tieši šajā jautājumā sākas pāreja no sevis skaidrošanas uz apzinātu savas dzīves veidošanu.