Vai gudrs cilvēks zina vairāk vai prot labāk šaubīties?

Mēs parasti gudrību saistām ar zināšanām. Gudrs cilvēks mūsu iztēlē ir tas, kurš daudz zina, spēj izskaidrot sarežģītas lietas, orientējas dažādos jautājumos un bieži zina atbildi tad, kad citi to nezina. Šāda izpratne šķiet pašsaprotama: jo vairāk cilvēks zina, jo gudrākam viņam vajadzētu kļūt.

Tomēr, sākot kādu jautājumu pētīt dziļāk, notiek kaut kas interesants. Sākumā tēma var šķist samērā vienkārša. Mēs iegūstam dažas atbildes, atrodam sakarības un sākam justies pārliecināti, ka saprotam, kā viss darbojas. Taču, turpinot pētīt, aiz katras atbildes sāk parādīties jauni jautājumi. Mēs sastopam izņēmumus, pretrunīgus datus, dažādas interpretācijas un problēmas, kuras sākumā pat nespējām ieraudzīt.

Paradoksālā kārtā zināšanu pieaugums ne vienmēr palielina pārliecību. Dažkārt tas dara tieši pretējo. Cilvēks, kurš par kādu jautājumu zina maz, var būt ārkārtīgi pārliecināts par savu skaidrojumu, bet cilvēks, kurš šo pašu jautājumu pētījis gadiem, sāk runāt daudz uzmanīgāk. Ne tāpēc, ka viņš zina mazāk, bet tāpēc, ka tagad redz daudz vairāk.

Varbūt gudrība tādēļ nav tikai spēja uzkrāt arvien vairāk zināšanu. Varbūt daļa gudrības ir spēja arvien precīzāk ieraudzīt arī savu zināšanu robežas.

Zināšanas mums ir nepieciešamas

Šaubas pašas par sevi nav gudrība. Ja mēs apšaubītu pilnīgi visu, mēs nespētu ne orientēties pasaulē, ne pieņemt lēmumus. Zināšanas ļauj mums veidot pasaules modeli, paredzēt sekas un izmantot iepriekš iegūto pieredzi. Mums nav katru rītu no jauna jāpārbauda, vai uguns joprojām var apdedzināt, vai priekšmeti pēc atlaišanas no rokas kritīs zemē. Mēs izmantojam jau iegūtās zināšanas, lai nebūtu spiesti katru dzīves mirkli sākt no nulles.

Arī zinātnes, medicīnas, tehnoloģiju un sabiedrības attīstība ir iespējama tieši tāpēc, ka cilvēki spēj uzkrāt zināšanas un nodot tās tālāk. Katram ārstam nav pašam no jauna jāatklāj cilvēka anatomija, un katram inženierim nav atkārtoti jāatklāj fizikas pamatprincipi. Mēs būvējam jaunas zināšanas uz iepriekšējo paaudžu darba.

Tāpēc nav jēgas romantizēt šaubas un izturēties tā, it kā jebkura pārliecība būtu intelektuāls trūkums. Ir lietas, par kurām mums ir ļoti spēcīgi pierādījumi, un ir pilnīgi saprātīgi būt par tām ļoti pārliecinātiem. Gudrība nenozīmē katru rītu pamosties un sākt no jauna apšaubīt visu cilvēces zināšanu kopumu.

Tomēr zināšanām ir kāds risks. Jo vairāk mēs zinām, jo vieglāk var kļūt sajaukt divas ļoti atšķirīgas lietas: “man ir labs pamats tam ticēt” un “es nevaru kļūdīties”.

Tieši šajā vietā sākas interesantākā saruna par gudrību.

Pārliecība un zināšanas nav viens un tas pats

Cilvēks var būt ļoti pārliecināts un vienlaikus kļūdīties. Mūsu subjektīvā pārliecības sajūta pati par sevi neko nepasaka par to, cik precīzi mūsu priekšstats atbilst realitātei. Mēs visi droši vien varam atcerēties situāciju, kurā bijām pilnīgi pārliecināti par kādu faktu, notikumu vai otra cilvēka nodomu un vēlāk atklājām, ka esam kļūdījušies.

Arī cilvēces vēsturē netrūkst ideju, kuras savā laikā šķita pašsaprotamas. Tas nenozīmē, ka iepriekšējo laikmetu cilvēki vienkārši bija mazāk inteliģenti. Viņi veidoja pasaules modeļus no tās informācijas, novērojumiem un instrumentiem, kas viņiem bija pieejami. Kad parādījās jaunas novērošanas iespējas un labākas metodes, dažus no šiem modeļiem nācās papildināt, pārveidot vai atmest.

Šeit parādās svarīga atšķirība. Zināšanas nav tikai tas, ko mēs uzskatām par patiesu. Svarīgs ir arī pamats, uz kura mūsu pārliecība stāv. Tāpēc jautājumam “Ko es zinu?” vajadzētu sekot nākamajam: “Kā es to zinu?” Vai mana pārliecība balstās novērojumos, pierādījumos, atkārtojamos rezultātos, citu cilvēku stāstījumā, autoritātē, personīgā pieredzē vai vienkārši pieņēmumā, kuru nekad neesmu nopietni pārbaudījis?

Vēl grūtāks jautājums ir: “Kas liktu man mainīt savas domas?” Ja mēs spējam iedomāties pierādījumus vai informāciju, kas varētu mainīt mūsu secinājumu, tad mūsu pārliecība joprojām ir atvērta pārbaudei. Ja nekas iespējamais nevarētu mūsu pārliecību mainīt, tad ir vērts pajautāt, vai mēs vēl pētām realitāti vai jau aizsargājam iepriekš izvēlētu atbildi.

Šaubas kā intelektuāls instruments

Ikdienas valodā šaubām bieži ir negatīva nozīme. Cilvēks, kurš šaubās, šķiet nepārliecināts, neizlēmīgs vai nespējīgs nostāties kādā pozīcijā. Taču filozofijā, zinātnē un kritiskajā domāšanā šaubām var būt pavisam cita funkcija. Tās nav obligāti atteikšanās no secinājuma. Tās var būt metode, ar kuru mēs pārbaudām, cik izturīgs šis secinājums patiesībā ir.

Gudras šaubas nesaka: “Nekam nevar ticēt.” Tās saka: “Es pieļauju iespēju, ka manā skaidrojumā kaut kas var trūkt.” Šī nelielā atšķirība ir ārkārtīgi svarīga. Pirmajā gadījumā šaubas iznīcina iespēju kaut ko zināt. Otrajā tās palīdz zināšanas precizēt.

Zinātnieks var būt ļoti pārliecināts par kādu teoriju un vienlaikus meklēt novērojumus, kas varētu atklāt tās ierobežojumus. Filozofs var izveidot spēcīgu argumentu un pēc tam pats mēģināt atrast vietu, kur tas varētu sabrukt. Arī ikdienā mēs varam pieņemt lēmumu, balstoties uz labāko mums pieejamo informāciju, un vienlaikus saglabāt gatavību to pārskatīt, ja situācija mainās.

Šādā nozīmē šaubas nav zināšanu pretinieks. Tās ir viens no mehānismiem, kas pasargā zināšanas no pārvēršanās dogmā.

“Es nezinu” reizēm ir visprecīzākā atbilde

Cilvēkiem bieži ir grūti pateikt “es nezinu”. Mēs dzīvojam vidē, kur ātra un pārliecinoša atbilde mēdz izskatīties kompetentāka nekā klusums vai piesardzība. Cilvēks, kurš uzreiz sniedz skaidrojumu, var radīt gudrības iespaidu, savukārt tas, kurš saka “man nepietiek informācijas, lai atbildētu”, var šķist mazāk zinošs.

Tomēr dažreiz tieši otrā atbilde prasa daudz lielāku intelektuālo disciplīnu. Lai pateiktu “es nezinu”, vispirms ir jāspēj ieraudzīt, ka mūsu rīcībā esošā informācija nav pietiekama. Tas nozīmē atšķirt vēlmi pēc atbildes no pamata, kas ļautu šo atbildi sniegt.

Turklāt “es nezinu” nav viena veida neziņa. Es varu nezināt tāpēc, ka neesmu jautājumu pētījis. Es varu nezināt tāpēc, ka pieejamie pierādījumi ir pretrunīgi. Var pastāvēt vairākas vienlīdz ticamas hipotēzes. Iespējams arī, ka konkrētajā jautājumā cilvēcei vēl nav pietiekamu zināšanu, lai sniegtu drošu atbildi.

Neziņa pati par sevi nav intelektuāla neveiksme. Daudz bīstamāka ir situācija, kurā mēs nezinām, ka nezinām, un tukšo vietu aizpildām ar pārliecību.

Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk ieraugām nezināmo

Iedomājies savas zināšanas kā salu milzīgā okeānā. Sākumā sala ir pavisam maza, un arī tās krasta līnija, kas saskaras ar nezināmo okeānu, ir salīdzinoši īsa. Tu mācies, pēti un uzkrāj pieredzi, un sala kļūst arvien lielāka. Taču, salai augot, palielinās arī tās robeža ar okeānu.

Līdzīgi notiek ar zināšanām. Kad par kādu tēmu zinām ļoti maz, mēs bieži pat nezinām, kādus jautājumus vajadzētu uzdot. No malas viss var izskatīties vienkāršs. Izlasām dažus rakstus, noskatāmies pāris video un iegūstam sajūtu, ka galvenais jau ir saprasts.

Taču, ejot dziļāk, sāk parādīties tas, ko sākumā neredzējām. Izņēmumi. Pretrunīgi dati. Atšķirīgas teorijas. Metodoloģiskas problēmas. Jautājumi par definīcijām. Jautājumi par to, ko vispār iespējams izmērīt. Jautājumi par pieņēmumiem, uz kuriem balstās iepriekšējie secinājumi.

Tēma, kuru sākumā šķita iespējams izskaidrot piecās minūtēs, pēkšņi kļūst par veselu pasauli.

Tas nenozīmē, ka mēs zinām mazāk nekā iepriekš. Mēs zinām vairāk, un tieši tāpēc pirmo reizi spējam ieraudzīt arī sarežģītību, kas visu laiku tur atradās.

Varbūt viena no dziļu zināšanu pazīmēm ir nevis arvien garāks atbilžu saraksts, bet arvien precīzāka karte tam, kur atbildes beidzas.

Taču arī šaubām ir robežas

Ja gudrību definētu vienkārši kā spēju arvien vairāk šaubīties, mēs ātri nonāktu pretējā galējībā. Par jebkuru apgalvojumu iespējams uzdot vēl vienu jautājumu. Par jebkuru pierādījumu iespējams prasīt vēl vienu pierādījumu. Par jebkuru secinājumu iespējams izdomāt alternatīvu skaidrojumu.

Ja šim procesam nebūtu nekādu robežu, mēs nespētu pieņemt nevienu lēmumu. Mēs nevarētu uzticēties ne zinātnei, ne savai pieredzei, ne citu cilvēku teiktajam. Pat visvienkāršākā rīcība kļūtu par bezgalīgu analīzes procesu.

Tāpēc gudrība nevar būt vienkārši “šaubīties vairāk”. Daudz precīzāk būtu runāt par samērīgām šaubām. Mūsu pārliecības stiprumam vajadzētu būt saistītam ar pierādījumu stiprumu. Ja pierādījumu ir daudz, tie ir kvalitatīvi un neatkarīgi viens no otra, mums ir labs pamats būt ļoti pārliecinātiem. Ja pierādījumi ir vāji, pretrunīgi vai nepilnīgi, arī mūsu secinājumam vajadzētu būt piesardzīgākam.

Tādēļ gudrība varētu būt nevis pastāvīga atrašanās starp “jā” un “nē”, bet spēja saprast, cik pārliecinātam konkrētajā brīdī ir pamatoti būt.

Zināt arī savas kompetences robežas

Ir iespējams būt izcilam vienā jomā un gandrīz neko nezināt citā. Tomēr cilvēka prātam piemīt interesanta tendence: pārliecība, kuru esam nopelnījuši vienā laukā, dažkārt nemanāmi pārceļas uz citu.

Cilvēks, kurš gadiem ilgi ir attīstījis ļoti augstu kompetenci savā profesijā, var sākt uzticēties savai intuīcijai arī jautājumos, kurus nekad nav nopietni pētījis. Taču inteliģence un kompetence nav universālas. Izcils fiziķis automātiski nekļūst par izcilu vēsturnieku, tāpat kā labs psihologs tikai sava profesionālā statusa dēļ nekļūst par ekonomikas ekspertu.

Dažkārt viena no gudrākajām atbildēm, ko cilvēks var sniegt, ir pavisam vienkārša: “Šī nav mana joma, tāpēc man par to nav pietiekami pamatota viedokļa.”

Šāds teikums nesamazina cilvēka intelektu. Gluži pretēji — tas parāda, ka viņš spēj atšķirt savu spēju domāt no savas faktiskās kompetences konkrētajā jautājumā.

Gudrība nav faktu noliktava

Mēs reizēm izturamies pret gudrību tā, it kā tā būtu noliktava. Jo vairāk informācijas cilvēks tajā sakrājis, jo gudrāks viņš ir. Taču faktu daudzums pats par sevi vēl nepasaka, ko cilvēks ar tiem spēj izdarīt.

Gudrība prasa spēju saskatīt attiecības starp informācijas fragmentiem, saprast kontekstu un atšķirt svarīgo no mazsvarīgā. Tā prasa spēju pamanīt, kad agrāk derīgs skaidrojums jaunā situācijā vairs nedarbojas. Tā prasa arī spēju nepiespiest realitāti iekļauties vienīgajā modelī, kuru mēs protam izmantot.

Cilvēks var zināt tūkstošiem faktu un joprojām nespēt pamanīt kļūdu savā secinājumā. Cits var zināt mazāk, bet ļoti precīzi saprast, kur viņa zināšanas beidzas, kāda informācija vēl nepieciešama un pie kā vērsties, lai to iegūtu.

Tas rada interesantu jautājumu: kurš no viņiem patiesībā ir gudrāks?

Sokrata paradokss

Ar Sokratu bieži tiek saistīta doma: “Es zinu, ka neko nezinu.” Tā ir kļuvusi gandrīz par gudrības simbolu, taču, uztverot šo frāzi pārāk burtiski, tās jēga pazūd. Gudrība nevarētu nozīmēt vienkārši visu zināšanu noliegšanu, jo arī pats apgalvojums “es neko nezinu” tad kļūtu problemātisks.

Šīs idejas spēks drīzāk ir zināšanu robežu apzināšanā. Cilvēks var zināt ļoti daudz un vienlaikus saprast, ka viņa zināšanas nav pilnīgas. Viņš var ļoti pamatoti uzskatīt kādu secinājumu par pareizu, nepasludinot to par neaizskaramu.

Tas ļauj vienlaikus turēt divas šķietami pretējas pozīcijas: “Pašlaik pieejamie pierādījumi ļoti spēcīgi norāda uz šo secinājumu” un “ja parādīsies pietiekami spēcīgi jauni pierādījumi, es būšu gatavs šo secinājumu pārskatīt.”

Šīs pozīcijas viena otru neatceļ. Tieši pretēji — kopā tās veido intelektuāli daudz spēcīgāku pozīciju nekā akla pārliecība vai bezgalīgas šaubas.

Tā ir pārliecība bez absolūtisma un atvērtība bez naivuma.

Ko mēs darām, kad izrādās, ka esam kļūdījušies?

Varbūt viens no interesantākajiem gudrības pārbaudījumiem sākas nevis brīdī, kad mums ir taisnība, bet brīdī, kad atklājam, ka esam kļūdījušies.

Ja mūsu identitāte ir cieši saistīta ar nepieciešamību būt gudram, zinošam vai pareizam, kļūda kļūst par draudu ne tikai mūsu idejai, bet arī priekšstatam par sevi. Tad sākas aizsardzība. Mēs meklējam argumentus, kas ļautu saglabāt veco pozīciju, koncentrējamies uz izņēmumiem, apšaubām informācijas avotu vai pārceļam sarunu uz citu jautājumu.

Dažkārt cilvēks var ieguldīt milzīgu intelektuālu enerģiju tikai tāpēc, lai nebūtu jāsaka: “Es par šo kļūdījos.”

Taču kļūdas atzīšana pati par sevi nav domāšanas sakāve. Ja mēs mainām savu secinājumu tāpēc, ka esam saņēmuši labāku informāciju, domāšana ir izdarījusi tieši to, kam tā paredzēta.

Daudz satraucošāka būtu pretēja situācija: mēs iegūstam arvien vairāk informācijas, bet nekas nekad nespēj mainīt mūsu secinājumu. Tad rodas jautājums, vai mēs vēl pētām realitāti vai tikai izmantojam intelektu, lai aizsargātu jau uzcelto konstrukciju.

Domu eksperiments

Izvēlies vienu jautājumu, par kuru tev ir ļoti spēcīga pārliecība. Tam nav jābūt lielam filozofiskam jautājumam. Tas var būt priekšstats par cilvēkiem, attiecībām, sabiedrību, darbu, izglītību, naudu, garīgumu vai pat par sevi. Svarīgi tikai, lai tā būtu pārliecība, par kuru tev šķiet: “Šeit es zinu, kā ir.”

Tagad uz brīdi nemēģini šo pārliecību aizstāvēt. Tā vietā pajautā sev: **ko es par šo jautājumu patiešām zinu, un kā es to zinu?** Mēģini izsekot savas pārliecības izcelsmei. Vai tā balstās personīgajā pieredzē? Pētījumos? Citu cilvēku stāstītajā? Autoritātes viedoklī? Tradīcijā? Vai varbūt kādā pieņēmumā, kuru esi pieņēmis tik sen, ka vairs neatceries, kāpēc?

Pēc tam uzdod sev grūtāku jautājumu: **kas man būtu jāierauga, lai es mainītu savas domas?** Kādi pierādījumi, novērojumi vai notikumi būtu pietiekami, lai tu atzītu, ka tavs pašreizējais skaidrojums nav pareizs vai vismaz nav pilnīgs?

Ja vari uz šo jautājumu atbildēt, tava pārliecība joprojām ir atvērta pārbaudei. Taču, ja nevari iedomāties pilnīgi neko, kas varētu mainīt tavu viedokli, rodas nākamais jautājums: vai tu vēl aizstāvi secinājumu, vai jau aizstāvi daļu no savas identitātes?

Un visbeidzot pajautā sev kaut ko vēl neērtāku: **vai es patiešām vēlos zināt patiesību arī tad, ja tā izrādītos citāda, nekā šobrīd domāju?**

Tieši šeit domu eksperiments kļūst interesants, jo mēs vairs nepārbaudām tikai savu zināšanu daudzumu. Mēs pārbaudām savas attiecības ar zināšanām.

Vai gudrība ir zināt vairāk vai šaubīties vairāk?

Sākumā šis jautājums izklausās tā, it kā mums būtu jāizvēlas viena no divām pusēm. Vai nu gudrs cilvēks zina daudz, vai arī gudrs cilvēks visu apšauba. Taču, iespējams, pati šāda izvēle ir pārāk vienkārša.

Bez zināšanām šaubām nav pamata. Mēs nevaram nopietni pārbaudīt ideju, par kuru neko nezinām. Taču bez šaubām zināšanas var sastingt. Tās var pārvērsties par sistēmu, kuras galvenais uzdevums vairs nav aprakstīt realitāti, bet aizsargāt pašai sevi.

Zināšanas dod mums pamatu, uz kura nostāties. Šaubas liek laiku pa laikam pārbaudīt, vai šis pamats joprojām tur.

Varbūt gudrība rodas tieši spējā saglabāt abas šīs lietas vienlaikus: zināt pietiekami daudz, lai spētu izdarīt secinājumu, un šaubīties pietiekami daudz, lai nepieciešamības gadījumā spētu šo secinājumu mainīt.

Tas prasa arī intelektuālu godīgumu, lai mēs spētu atšķirt četrus ļoti līdzīgus, bet būtībā atšķirīgus apgalvojumus: “Es zinu”, “Es domāju”, “Es ticu” un “Es vēl nezinu”.

Varbūt gudrs cilvēks nav tas, kuram vienmēr ir atbilde. Varbūt gudrs cilvēks ir tas, kurš arvien precīzāk zina, kurām savām atbildēm viņš var uzticēties, cik stipri tām var uzticēties un kuri jautājumi vēl jāatstāj atvērti.

Noslēguma princips

Gudrība nav zināt visu, un tā nav arī šaubīties par visu. Tā ir spēja veidot zināšanas, balstīt savus secinājumus pierādījumos un vienlaikus saglabāt pietiekami atvērtu prātu, lai realitātei būtu iespēja mūs izlabot.

Jo varbūt gudrības pretstats nav nezināšana.

Varbūt tas ir brīdis, kad cilvēks vairs nepieļauj iespēju, ka viņam vēl ir ko uzzināt.