Kāpēc, meklējot sevi, vari pazaudēt saikni ar sevi?

Mēs bieži dzirdam frāzi: **"Atrodi sevi."** Tā ir kļuvusi gandrīz par universālu padomu ikvienam, kurš jūtas apmaldījies vai meklē savu vietu pasaulē. Tomēr reti kurš apstājas un pajautā – ko īsti nozīmē "atrast sevi"?

Šī doma sevī slēpj interesantu pieņēmumu. Tā pieņem, ka tavs īstais "es" atrodas kaut kur ārpus tevis – vietā, kuru vēl neesi sasniedzis. It kā tava identitāte būtu apslēpts objekts, kuru iespējams atrast, ja vien pietiekami ilgi meklēsi.

Tieši šeit sākas paradokss.

Ja tu dzīvo ar pārliecību, ka tavs īstais "es" vēl nav atrasts, tad katra jauna pieredze kļūst par vēl vienu mēģinājumu kļūt par kādu citu. Tu sāc salīdzināt sevi ar cilvēkiem, kuri šķiet pārliecinātāki, veiksmīgāki vai laimīgāki. Tu meklē profesiju, kas beidzot definēs, kas esi. Tu meklē hobiju, attiecības vai dzīvesveidu, kas beidzot dos atbildi.

Pamazām pati meklēšana kļūst par tavu identitāti.

Taču identitāte nav statisks objekts. Tā nav lieta, kuru iespējams izrakt no zemes vai atrast grāmatas pēdējā nodaļā. Tā nepārtraukti veidojas caur izvēlēm, pieredzi un to, kā tu interpretē pasauli.

Tas nenozīmē, ka nevajag attīstīties. Cilvēks mainās visu mūžu, un tas ir dabiski. Tomēr pastāv būtiska atšķirība starp vēlmi augt un vēlmi aizbēgt no sevis.

Ja tu mācies tāpēc, ka vēlies paplašināt savu izpratni, izaugsme kļūst par dabisku procesu. Bet, ja mācies tikai tāpēc, ka uzskati sevi par nepietiekamu, tad katra jaunā zināšana kļūst par vēl vienu mēģinājumu salabot identitāti, kuru pats esi atzinis par nepilnīgu.

Varbūt tāpēc jautājums nav: **"Kas es esmu?"**

Daudz vērtīgāks varētu būt cits jautājums:

**Kas manī paliek nemainīgs, kad uz brīdi pārstāju censties atbilst citu gaidām?**

Šis jautājums neprasa atrast jaunu identitāti. Tas aicina pamanīt to, kas jau sen ir bijis klātesošs, bet gadiem ilgi apslāpēts ar lomām, pienākumiem, salīdzināšanos un vēlmi iederēties.

Iespējams, lielākā kļūda nav tā, ka cilvēki nezina, kas viņi ir.

Iespējams, lielākā kļūda ir pārliecība, ka viņiem par katru cenu ir jākļūst par kaut ko citu.

Varbūt autentiskums nav process, kurā tu atrodi savu identitāti.

Varbūt tas ir process, kurā tu pamazām pārstāj zaudēt saikni ar to, kas jau visu laiku ir bijis tevī.

Praktisks jautājums sev

Nākamreiz, kad pieķer sevi domājam “man vajadzētu būt citādam”, pamēģini precizēt, ko tieši tas nozīmē. Vai vēlies attīstīt prasmi, mainīt ieradumu, izkļūt no nepiemērotas vides — vai arī esi pieņēmis, ka pašreizējais tu nav pietiekams? Pirmajos gadījumos ir iespējams formulēt konkrētu darbību. Pēdējā gadījumā ir vērts pārbaudīt, kura gaidas esi sācis uztvert kā savu mērauklu.

Tas nenozīmē, ka cilvēkam nav jāmainās. Drīzāk pārmaiņas kļūst precīzākas, kad pārstājam tās jaukt ar pienākumu nepārtraukti pierādīt savu vērtību. Tu vari augt, vienlaikus atzīstot, ka tava pašreizējā pieredze ir īsta un pelna uzmanību.